Motivācija mācīties Latvijā katram ir sava. Ir cilvēki, kam ģimenes saknes nāk no Latvijas. Viņi ir dzirdējuši par Latviju un grib gūt savu personīgo pieredzi. Ir cilvēki, kuri Latvijā dzimuši un dažādu apstākļu dēļ aizbraukuši, bet tagad apsver iespējas, ko piedāvā Latvija.

Ārvalstīs iegūtu izglītības dokumentu atzīšana – pirmais solis

Gandrīz visi pieredzes stāsti par ierašanos Latvijā ar nodomu te mācīties pēc tam, kad iepriekšējie izglītības ceļi ir veduši caur kādu ārvalsti, sākas ar iegūtās izglītības atzīšanas procesa iziešanu. Arī Latvijā reglamentēto profesiju pārstāvji, kuri savu izglītību ir ieguvuši ārvalstīs un vēlas strādāt Latvijā, iziet profesionālās kvalifikācijas atzīšanas procesu. Lai veiktu ārvalstīs iegūtu diplomu vai profesionālās kvalifikācijas atzīšanu Latvijā, ir jāvēršas Akadēmiskās informācijas centrā (AIC).

Atzīšanas process prasa zināmu laiku, tāpēc tā ir pirmā lieta, ko būtu svarīgi laicīgi nokārtot, ja dodaties mācīties uz Latviju. To apliecina arī atsevišķi pieredzes stāsti.

Izolde savu bakalaura grādu bija ieguvusi ASV un pēc vairākiem gadiem nolēma iestāties maģistrantūrā Latvijā. Daloties savā pieredzē, Izolde atklāja, ka ir bijis mazliet sarežģīti noorganizēt iepriekšējā diploma atzīšanu, jo no augstskolas ASV bija īpaši jāpasūta sekmju izraksts un tur bija paredzēta apmaksa ar tā saucamo “čeku”. To noorganizēt nebija viegli, jo ASV bankas konta nemaz nebija. Rezultātā tika lūgta palīdzība kādam no ASV dzīvojošajiem tuviniekiem.

Nedaudz citu pieredzi atklāja ārvalstīs dzīvojošas latviešu mākslinieces Kristiānas stāsts. Kristiāna deviņdesmitajos gados absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju un pēc daudziem gadiem vēlējās turpināt studēt mākslu augstākā līmeņa studijās. Tā kā iepriekšējā izglītība tika iegūta pirms lielajām izglītības reformām, bija nepieciešams iziet jau iegūtās izglītības pielīdzināšanas procedūru. Kamēr tika vērtēts iegūtās izglītības diploms, viņa jau iestājās maģistrantūrā, lai turpinātu studēt mākslu, taču drīz studijas pārtrauca, jo komisija atzina, ka pirms tam iegūtais diploms jau ir pielīdzināms maģistra grādam.  

Noskaidro, kādi dokumenti būs jāiesniedz izglītības iestādē!

Latvijas augstskolu pārstāvji, uzrunājot topošos studentus ar ārvalstīs iegūtiem skolu diplomiem, aicina sazināties ar izvēlētās augstskolas uzņemšanas nodaļu vairākus mēnešus pirms uzņemšanas sākuma. Par uzņemšanu atbildīgie varēs precizēt, kādi dokumenti tieši būs nepieciešami, lai stātos augstskolā, kā arī  – kādiem dokumentiem būs jānokārto akadēmiskā atzīšana.

Vidusskolās un profesionālās izglītības iestādēs ir nedaudz citādi – vispirms ir jānoskaidro, kura mācību iestāde varētu uzņemt skolēnu ar iepriekš iegūtu izglītību ārvalstīs. Skolu direktori parasti izvērtē katru kandidātu un pieņem lēmumu, vai skola varēs uzņemt konkrēto skolēnu. Tātad, lai mācītos vidusskolā vai profesionālās izglītības iestādē Latvijā, ir jāuzrunā interesējošo skolu direktori un jārēķinās, ka labāk ir atlasīt vairākus variantus, t.i., vairākas skolas. Mācību iestādes pārstāvis arī informēs, kādi dokumenti tiks vērtēti, lai noskaidrotu, kurā klasē skolēns varēs uzsākt mācības Latvijā.

Iejušanās jaunajā mācību vidē

Kad akadēmiskās atzīšanas procedūras, visu nepieciešamo dokumentu iesniegšana un konkurss ir veiksmīgi pieveikts, sākas pats interesantākais – mācīšanās un reizē arī jaunās vides, mācību sistēmas apgūšana, iepazīšanās ar skolas vai studiju biedriem. Lielākais “pārsteigums” parasti ir saskaršanās ar citādu pedagoģisko pieeju un vērtību sistēmu. Kopumā adaptēšanās norit ļoti dažādi – vienam ar to iet gludi; citam, lai iejustos, ir jāvelta lielāka piepūle. Daudzu situāciju pamatā ir cilvēciskais faktors – mēs katrs ar savu raksturu, temperamentu un motivāciju esam unikāli, un arī līdzcilvēki, jauniegūtie draugi, pedagogi, ir tik pat atšķirīgas personības. Tāpēc arī saskarsme jaunajā vidē veidojas ar atšķirīgu dinamiku, un mūsu katra individuālā attieksme, reakcija uz vienām un tām pašām situācijām parasti nav vienāda.

Līva ir studente no Toronto, Kanādas, un viņa katru vasaru pavada Latvijā, strādājot slimnīcā, kā arī piedalās vienas augstskolas iniciētā programmā “Jauno līderu akadēmija”. Līva atzina, ka sākumā grūtākais ir bijis pierādīt, ka viņai pienākas būt izvēlētajā programmā, kaut gan nedzīvo Latvijā un līdz tam nav iedziļinājusies Latvijas politikā. Patīkami bijis saņemt pozitīvus apliecinājumus no citiem par to, ka Līva vēl arvien runā latviski un vēlas būt šeit, lai gan nav dzimusi Latvijā.

Imanta, studente no ASV, kas iestājās maģistrantūrā Latvijā, atklāja, ka veidot draudzību ar kursabiedriem sāka tikai pirmā semestra beigās, jo ārpus studijām Latvijā jau ir bijuši draugi. Raksturojot iepriekš nepieredzētas pedagoģiskās pieejas, Imanta norādīja, ka studiju laikā Latvijā viņai pietrūka diskusijas, iespējas uzdot jautājumus lektoriem, viņa ir vēlējusies vairāk debašu par dažādām tēmām. Lektori reti snieguši atgriezenisko saiti un, ja ir snieguši, tad biežāk par formātu, nevis saturu.

Maksis, atceroties skolas pieredzi Vācijā, atzina, ka Latvijā mācīšanās process norit mierīgāk, mācību viela biežāk tiekot atkārtota. Turpretī Vācijā, kur vide esot ļoti  sakārtota, esot tik augstas prasības, ka jauniešiem mēdzot parādīties arī izdegšanas sindroma (“burnout”) pazīmes. Atskatoties uz skolas gadiem Latvijā, Maksis vēl piebilda: “…manuprāt, daudzās Latvijas skolās izglītības līmenis ir adekvāts. Braucu Vācijā studēt un ar sagatavošanas kursiem pirmajā semestrī varēju veiksmīgi pabeigt inženiera izglītību paredzētajā laikā”. Izolde situāciju vērtē līdzīgi Maksim: “Nevaru piekrist populārajam viedoklim, ka Latvijā nav kvalitatīvas augstākās izglītības. Te drīzāk ir attieksmes un laika plānošanas vaina – ko ieguldīsi, to iegūsi”.

Kas nosaka izglītības kvalitāti

Nenoliedzami izglītības kvalitātes līmeņa viens no fundamentiem ir arī katra skolēna, studenta ieguldījums - viņa personīgā motivācija, attieksme pret zināšanu apgūšanu, kā arī izvēlētās mācīšanās metodes un ieguldītie pūliņi. Nokļūstot studiju vidē Latvijā, Imanta novēroja, ka daudziem studentiem neesot pietiekami augsta darba tikuma - studenti gribot šmaukties, darīt iespējami mazāko un neiesniedzot darbus laikā. Izoldei ir līdzīgs novērojums un arī savs skaidrojums: “Studiju darba organizācija ir pakļauta Latvijas ekonomiskajai realitātei - daudziem studentiem ir sevi jāuztur, strādājot paralēli studijām. Ja grib visu izdarīt, rodas pārslodze, tādēļ studenti mēdz pieiet "stratēģiski" - darot nepieciešamāko, mazāk pievēršoties "neobligātajam". Citur, cik man zināms, tiek pieņemts, ka studenti pievērsīs pilnu uzmanību studijām, strādājot ierobežotas slodzes darbu, pieciešot pieticīgu materiālo stāvokli, vai arī saņemot tuvinieku atbalstu”.

Domājot par skolēnu un studentu noslogotību, interesants ir Līvas skaitījums: “Manuprāt, Kanādas izglītības sistēmā ir lielāks uzsvars uz to, ka ne visiem studentiem veiksies katrā priekšmetā, tēmā. Ir runa par to, ka katram vajadzētu justies iedvesmotam, un ka ir jācenšas atrast tā viena lieta, ar kuru tiešām vari aizrauties…vislabākie skolotāji ir tie, kas ne tikai māca kādu priekšmetu, bet māca dzīves prasmes, prot motivēt savus studentus un kļūst gandrīz kā mentori. Esmu ievērojusi, ka tādas skolotāju-skolēnu attiecības Latvijā ir retāk”.

Santa – jauniete no Latvijas, kas ir dzīvojusi gan Anglijā, gan Meksikā un pašlaik dzīvo Ķīnā, - atzina, ka, piemēram, Anglijā skolēniem un studentiem esot lielākas iespējas pašiem izvēlēties sev tīkamākos un lietderīgākos priekšmetus, kas atvieglo mācību procesu un ļauj koncentrēties uz sev svarīgiem priekšmetiem. Gan Santas, gan Līvas viedoklis norāda uz motivācijas lielo nozīmi mācīšanās procesā. Un labas idejas agri vai vēlu tiek realizētas - Latvijas izglītības sistēma šobrīd arī ir nozīmīgu pārmaiņu sākumposmā, kas visdrīzāk ietekmēs pedagoģisko pieeju maiņu, arī dzīves prasmju apguvei skolās tiks atvēlēta nozīmīgāka vieta.

Cik būtiska ir latviešu valodas prasme

Uzsākot mācīties Latvijā, iepazīt nākas ne vien atšķirīgas pedagoģiskās pieejas. Dažkārt arī mācību procesa organizācija un terminoloģija var mulsināt. Imanta savu pieredzi komentēja šādi: “…grūti bija aptvert organizatoriskas lietas – kas ir lekcija, seminārs, sesija utt. Saprast, ka nozīme “kvalitatīvam darbam” ir citāda, nekā domāju”. Atsaucoties uz studiju pieredzi maģistrantūrā Latvijā, Izolde atcerējās, ka nav bijusi pārliecināta par specifisko terminu lietojumu, pētnieciskiem jēdzieniem latviešu valodā. Izolde skaidroja: “…pašlaik, kad jau pamatskolā skolēni tiek radināti pie “ZPD” – zinātniski pētniecisko darbu rakstīšanas,  augstskolās pieņem, ka tā ir “ābece”, ko studenti zina no galvas. Ja ir cita izglītības pieredze, vai arī skola pabeigta pirms aktuālajām izglītības reformām, var būt grūti uztvert, par ko ir runa, kā lietām pieiet”. Akadēmiskās valodas pielietojumam augstākajā izglītībā acīmredzot ir būtiska loma, tāpēc jau skolās tiek strādāts pie akadēmisko prasmju attīstīšanas.

Kopumā vairāki pieredzes stāsti atklāj to, ka ir vieglāk mācīties, ja latviešu valodas prasmju līmenis ir augstāks par sarunvalodas līmeni. Piemēram, Līvas pieredzes stāstā izskanēja novērojums, ka dažkārt kādu tēmu var ļoti labi pārzināt angļu valodā, bet, kolīdz jāizsakās par to pašu tēmu latviešu valodā, tad ir grūtāk izteikties. Stāstot par savu pieredzi jauno līderu programmā Latvijā, Līva saka: “Šis man ir ļoti liels izaicinājums, un visi dalībnieki ir bijuši ļoti atsaucīgi. Visi saprot, ka man reizēm trūkst kāda vārda vai ka es izsakos “netipiskā” veidā…”. Izvērtējot savu studiju pieredzi Latvijā, mācoties angļu valodas grupā, arī Imanta apstiprināja, ka tekošas valodu prasmes – gan angļu, gan latviešu - ir palīdzējušas studijās, un ar vājām latviešu valodas zināšanām mācībās būtu gājis grūtāk. Imanta vēl piebilda, ka viņas latviešu valodas prasme ir labā sarunvalodas līmenī, taču izteikšanās veids nav pārāk akadēmisks.

Braucot mācīties uz Latviju, jāņem vērā arī kāda valodas īpatnība, ko savā pieredzes stāstā izcēla Maksis. Viņu pārsteidza latviešu valodas likums, kas paredz, ka visi citu valodu īpašvārdi tiek latviskoti atbilstoši izrunai un alfabētam latviešu valodā. Maksis neesot sapratis, kāpēc jāraksta, piemēram, Džordžs Vašingtons, Kventins Tarantīno, Madlēna Olbraita, Žanna Darka, nevis vārdi to oriģinālajā veidā. Kā jau iepriekš tika vērtēts aspekts par katra cilvēka individualitāti un atšķirīgo attieksmi pret lietām, droši vien arī šajā gadījumā būs cilvēki, kam latviskojumi traucēs apgūt valodu un būs tādi, kam būs pilnīgi cits priekšstats par latviskojumiem.

Dažādas iespējas gūt pieredzi

Ja jūsos ir iesakņojusies doma par mācīšanos Latvijā, tad papildus jau izklāstītajām atziņām no aplūkotajiem stāstiem ir noderīgi ņemt vērā, ka pieredzes gūšana var norisināties dažādās formās. Kā parāda šie stāsti, ārpus ierastajām izglītības iegūšanas formām – vispārējai un profesionālajai izglītībai vidusskolā, studijām augstskolā, ir arī dažādas prakses programmas, izaugsmes programmas personības prasmju pilnveidošanai un vasaras skolas. Jaunieši, kuri kādu laiku dzīvo citā valstī, var izmantot arī tālmācības programmas. Šīs tālmācības programmas ir labs risinājums gadījumos, kad ir vēlme pabeigt vidusskolu Latvijā, bet nav iespējams pastāvīgi uzturēties Latvijā. Trāpīgu atsauksmi par pieredzi, mācoties tālmācībā, sniedza Santa: “Tālmācība man bija ideāls veids, kā mācīties un pabeigt vidusskolu, jo es daudz ceļoju sakarā ar darbu. Uz vietas man tas nebija iespējams. Varēja mācīties jebkurā vietā un laikā, savienojot savu darbu ar mācībām”.

Mācības Latvijā cilvēkam, kas dzīvo citur pasaulē, ļauj apvienot ceļojuma prieku ar personīgu izaugsmi,  garantētu iespēju labāk iepazīt latviešu kultūru, vērtību sistēmu un caur savu pieredzi sajust, kā plūst un mainās dzīve Latvijā.